Guntars Vītols: Latvijas labklājības ceļakarte
Lai saprastu, kā vairot Latvijas turību, iesākumā būtu jāsaprot, kā tāda vispār rodas, kādi modeļi pastāv. No sākuma tad par to, bet noslēgumā uzskaitīšu 10 punktus, kas darāms labklājības celšanai konkrēti Latvijā.
Satura rādītājs
Vēsture
Pasaules ekonomikas vēsture dalās aptuveni divās daļās – līdz 19 gadsimtam un pēdējie 200 gadi. Pirmajos mūsu ēras 1800 gados IKP praktiski nemainījās un nosacīti bija ap tūkstoti dolāru mūsdienu naudā uz vienu cilvēku. Ekonomikas pīrāgs uz vienu cilvēku bija, kāds bija — tas nepieauga. Cilvēku skaits strauji auga, bet inovācijas atpalika, labklājība uz vienu pasaules iedzīvotāju nepieauga – ekonomikā to pazīst kā Maltūzieša slazdu. Galvenā turības vairošanas metode bija vardarbīga pārdale – turības atņemšana vieniem, akumulēšana citu rokās. Karaļvalstis, impērijas — briti, krievi, spāņi, portugāļi, japāņi, Osmaņu dinastija — iekaroja un izlaupīja citas valstis. Turību mērīja zeltā un zemes platībās, jo zeme vistiešākajā nozīmē nodrošināja pārtiku un izdzīvošanu. Ekonomika bija burtiski no rokas mutē – ko izaudzē, to apēd un dzīvo tālāk.
Spāņu konkistadoram Hernando Kortezam pieder teiciens — mums spāņiem ir sirds slimība, kuru izārstēt var tikai (nolaupīts) zelts. Pārdales modelis ir nulles summas ekonomika – viens nolaupa, otram ar cirvi pa galvu. Krāšņi, skatītājs pielipis pie ekrāna un apgūst vikingu cirvja lietošanas prasmes. Arī mūsdienās cirvis saglabā popularitāti — tepat kaimiņš jau atkal lien svešā sētā un slepkavo, bet zemju dalīšana šodien izpaužas lielākoties ietekmes sfēru veidošanā, kur galvenais ir nevis pārtika, bez zemes dzīļu resursi. Latvijai un citām mazām valstīm šāda metode neko labu nenes – kara lordi mūsu valsts teritoriju ir tūkstošgadēm plosījuši gabalos no pilnīgi visām debespusēm un asina cirvi arī tagad.
Paralēls turības vairošanas modelis ir bijusi starptautiskā tirdzniecība, kas spēlēja būtisku lomu labklājības celšanā konkrēti Latvijas teritorijā. Eiropā spilgts piemērs ir Venēcijas republika, kuras spozmi apbrīnojam vēl šodien – tā godība ir no tirdzniecības. Līdzīgi kā šobrīd ASV karaflote, arī toreiz valsts apsargāja kuģu ceļus un tirgotāji veda preces. Latvijas teritorijā vācu tirgotāji novērtēja Duna Porte (Daugavas grīvas) perspektīvas un vēlāk atsūtīja Albertu no Brēmenes pievārtes pārņemt to savā kontrolē. Tā tika dibināta Rīga, kas vēlāk iekļāvās slavenajā Hanzas savienībā. Rīgas kā Eiropas metropoles godība bija tieši tirdzniecības mehānisma rezultāts.
Pirmās atmodas laikā jaunlatvietis Krišjānis Valdemārs turības vairošanu redzēja pamatā jūrniecībā/tirdzniecībā. Latvietim bija jākļūst par kapteini uz sava kuģa, lai pelnītu pats, nevis citi. Valdemāra ceļakarte bija izglītots tautietis; no izglītības izrietētu turība un faktiskā brīvība. Paradoksāli un reizē nožēlojami, ka 35 gados, kopš kļuvām par kapteiņiem paši savā valstī, esam sagrāvuši gan izglītības sistēmu, gan pazaudējuši tūkstošgadi pastāvējušu tranzīta nozari (iespēju iekasēt kā ES robežvalstij no preču plūsmas no/uz Eiropas Savienību). Lietuva tikmēr attīsta Klaipēdas ostu, un plāno to pieslēgt Rail Baltica, jo dīvainā kārtā saprot, ka caur mūsu reģionu kravas plūda tūkstošgades un plūdīs vienmēr. Valdemāram piedēvē teicienu – “kamēr latvietis būs muļķis, tikmēr viņu kā muļķi arī turēs”.
Kapitālisms
Inovāciju mehānisms, ko pazīst arī kā kapitālismu, ir valsts turības vairošanas nevardarbīgs mehānisms. Tas plašāku izplatību guva tikai pēdējos 200 gados, kad pasaules turība pieauga aptuveni 20 reizes. To ekonomikā pazīst kā hokeja nūjas efektu – turība neauga gadu tūkstošus, bet pēkšņi aizskrēja debesīs. Vairs nebija jādala mazais pīrāgs, jālieto tikai cirvis, pīrāgs pārvērtās par grandiozu torti un izrāva no galējas nabadzības lielāko daļu cilvēku visā pasaulē. Vispirms jaunās receptes attīstījās tepat Eiropā — Britānijā, kur pirmo reizi saslēdzās inovāciju formula — privātais kapitāls, inovāciju kultūra un izglītība, inovāciju aizsardzība (patenti), politiskā stabilitāte un pieeja resursiem. Ja īsumā, tā ir formula, kā attīstīt arī Latvijas turību. Un vienīgā — jo citādu cilvēce nepazīst.
Briti atklāja inovācijas formulu vēl pirms 1800. gada, bet ap 1850. gadu tā jau bija kļuvusi par mūsdienu Ķīnas analogu, par ražošanas gigantu, kamēr vairums citu valstu dzīvoja Maltūzieša (tas ir cilvēka uzvārds) agrārajā slazdā un ar skaudību noraudzījās. Ja šodien populārs teiciens ir “ASV inovē, Ķīna kopē, Eiropa regulē”, tad toreiz bija līdzīgi — Britānija aizliedza inženieriem izbraukt no valsts, būtiskākajām inovācijām bija valsts noslēpuma statuss. Bet amerikāņi nospēra tās tehnoloģijas tāpat, un beigu galā ASV uz 1913. gadu kļuva par lielāko ražotāju un turībā apsteidza Britāniju. Šobrīd aptuveni tas pats noticis ar Ķīnu, viņi pabeidza kopēšanas un inovāciju nosperšanas stadiju, attīstīja paši savu izglītību un tagad rūkdami kļuvuši par ekonomikas attīstības vienu no globāliem flagmaņiem. Kontinentālajā Eiropā par ražošanas čempionu pirms 150 gadiem kļuva Vācija un Rīgu parāva līdzi — industrializāciju 19. gadsimta otrajā pusē veica tieši vācu kapitāls. Gan Hanzas Savienība, gan Rīgas industrializācija ir mūsu valsts teritorijas turības vēsturiskie pīlāri.
Ne tagad, ne toreiz, ideoloģiskiem apsvērumiem jeb pie mums populārai karogvicināšanai nebija īpaši svarīga loma ekonomikas attīstības kontekstā – inovācijas un ekonomikas attīstība notiek jebkur, kur var iedarbināt inovāciju formulu. Piemēram, tikai pirms kādiem 50 gadiem padevās arī vispārliecinātākie komunisti — inovāciju modeli jeb kapitālisma reformas ieviesa daudzskaitlīgajā Ķīnā (1970. gadi), pēc tam Indijā (1990. gadi), kā rezultātā globālā nabadzība tika faktiski izskausta gandrīz visur 8 miljardu cilvēku pasaulē. Tagad ekstrēmā nabadzībā dzīvo 10%, nevis 90% pasaules iedzīvotāju kā pirms 200 gadiem. Nabadzības izskaušanas metode ir nevis pārdalīt, bet celt kopējo valsts ekonomiku ar inovāciju mehānisma palīdzību.
ASV ekonomika ir pati noturīgākā globāli, jo uz turieni nepārtraukti emigrē kapitāls un tā ir nepieciešamā bāze inovāciju pārvēršanai turībā. Šobrīd Ķīnā ir virs 400 miljardieru, kas atpaliek tikai no ASV (900). Lielbagātnieki ir tikai aisberga virsotne, neredzamā daļa ir milzīgs nacionālais (valstī uzkrātais) kapitāls, sākot ar nelielu brīvu uzkrājumu īpašniekiem, kuri investē kapitāla tirgos, daļa no šī kapitāla aiziet arī ļoti riskantās nozarē - inovāciju ideju vairums nomirst, tikai maza daļa pārvēršanas daudzmiljonu biznesos. Tas varētu būt iemesls, kāpēc inovāciju pārvēršanai turībā nevar iztikt bez privātas naudas nekur, pat pie komunistiem, jo veiksmes procents ir ļoti neliels un kabinetos kaldināti plāni beidzas tikai ar naudas izpļekarēšanu salātu receptēs un monitoringos, kas ir Latvijā populāra parodija par inovāciju modeli.
Kapitālisms nav bez trūkumiem – arī šajā sistēmā, līdzīgi kā alternatīvajā vēsturiski populārākajā cirvja vicināšanā, jebkurš tiecas uz dominanti, mēģina veidot impēriju. Tāda ir cilvēka un cilvēces daba. Ekonomikā sentimenta nav, ir tikai intereses, arī tur veidojas varas koncentrācija, mūsdienu impērijas. Tas saucas korporatīvisms, to realizē pēc vēl vienas labi zināmas sistēmas – vertikālā integrācija, horizontālā konsolidācija, konkurences likvidēšana. To savulaik industrializācijas sākumā izdomāja kāds vīrs vārdā Džons, viņa mantojums vēljoprojām ir lētas degvielas cenas ASV, bet galveno — viņa formulu nemainīgi izmanto vēl šodien tādi uzņēmumi kā Alphabet (Google), Facebook un daudzi citi, tostarp arī formulas izgudrotāja nozarē – naftas industrijā. Džona uzvārds bija Rokfellers.
Var jau činkstēt un sūroties, bet šāds imperiālisma modelis ļauj mums visiem dzīvot labklājībā, daudz labāk nekā cirvja dominētā čingishanātā, kur vari viegli attapties uzsprausts uz mieta. Mūsdienu čingishanāts Krievija kalpo šajā globālajā sistēmā kā benzīntanks un Medeļējeva tabulas elementu piegādātājs. Tā vai citādi, šis ir lielvaru lauciņš, Latvijai par to domāt nevajadzētu, jo tas mums neko nemaina un turību vairot mums nepalīdzēs. Diemžēl arī ļoti izglītoti un spējīgi cilvēki mēdz čurāt pret vēju. Viens tāds ir visādi citādi gudrs vīrs - grieķis vārdā Jānis. Janis Varufakis činkšķ un činkšķ par feisbuku un citu tehnoloģiju gigantu dominanti, salīdzina ar feodālismu, mēģina kalkulēt zaudētājus kā bārdainais Kārlis Markss, bet tikmēr viņa valsts Grieķija, kuras finanšu ministrs viņš bijis, kā atrodas ekonomikas brūnajā caurumā, tā nemainīgi tur arī paliek.
Sociālistiskais modelis
Sociālistiskais modelis nav ekonomikas attīstības, bet vēl viens pārdalīšanas modelis. Problēma no industrializācijas pašiem pirmsākumiem un arī šobrīd ir tāda, ka nav jau pieklājīgi skraidīt ar cirvi pašam savā valstī, savā ciemā. Pāri robežai, tur lūdzu un jauki, bet ne pie sevis, ne savā valstī. Tāpēc līdz ar situāciju, kad inovācijas pacēla atsevišķu valstu turību, vajadzēja izdomāt kaut ko, lai varētu atņemt īpašumu citam savas valsts pilsonim. Visi cilvēki vēlas vairāk sev mīļajam, un cilvēkam vispār raksturīgs alkatības un vardarbības gēns. Tāpēc līdz ar kapitālismu paralēli attīstījās sociālisms, kura būtība ir legalizēt laupīšanu. Nekā sarežģīta tur nav – sociālismu izdomāja, lai varētu aplaupīt savu brāli, kaimiņu, citu pilsoni, jo cirvis būtu kaut kā nepieklājīgi.
Nejauksim sociālismu ar tā saukto labklājības valsts modeli kā Zviedrija. Labklājības modelis ir kapitālisma variācija. Šādu valsti raksturo spēcīgs bizness, privātīpašuma aizsardzība, augsts izglītības līmenis un relatīvi zemi biznesa nodokļi. Bet eksports, ko uzskata par ekonomikas labklājības veidošanas mehānismu, ir inovāciju sekas. Tu nevari attīstīt eksportu pašu par sevi – tieši tāpat, kā nevar uzlabot veselību, spiežot pumpas uz deguna. Eksports nozīmē, ka tu ražo kaut ko tik iekārojamu, de facto inovatīvu, ka to iekāro arī citās valstīs. Tā rodas eksports. Eksportspējīgiem (iekārojamiem) produktiem attiecīgi raksturīga augsta pievienotā vērtība (var pārdot dārgāk, jo iekārojami), no kā izriet arī augstākas strādājošo algas un uzņēmēja peļņa. Zviedru valenbergi, tāpat kā citu Skandināvijas valstu ekonomikas enkuri vēsturiski noturējuši relatīvi zemus (konkurētspējīgus) biznesa nodokļus, jo pretējā gadījumā kapitāls un labi pelnošie aizvāktos citur. Vai tas zviedriem izdosies arī turpmāk, nav zināms – marksisti arvien pārņem Eiropu un tās ekonomika likumsakarīgi stagnē un tramvaja galapunkts ir vispārēja ubaga tarba.
Kapitāla bēgšana, starp citu, tagad sāk notikt Norvēģijā, jo viņi atraduši naftu un vairs inovācijas nav aktuālas – tas kā tērēt lielu mantojumu. Norvēģi drastiski palielinājuši nodokļus tiem, kuri pelna virs vidējā. Pie varas esošie kreisie apsver arī likumu, kas konfiscētu trešdaļu īpašuma tiem, kuri bēg ar savu kapitālu uz citu valsti. Tie ne tuvu nav tikai lielbagātnieki, kurus apliek ar laupīšanas jeb turības nodokli jau šodien, bet cilvēks, kurš sakrājis vairāk par vidējo. Sociālisti vienmēr ieregulē, cik kvadrātmetros tu drīksti (pieklājīgi) dzīvot – pavisam nesen Latvijā arī pieņēma regulējumu, kas sodīs tos, kuri būvē māju virs 200 kvadrātmetriem. Savukārt labklājības valsts modelis darbojas tā, ka lielu daļu tavas algas (arī vismazākās) novirza pensijām un publiskajam sektoram, rada vairāk pakalpojumu "par brīvu" (valsts apmaksātu). Kapitālistiskā ASV atšķiras no labklājības valsts modeļa tikai ar to, ka no algas tev atņem mazāk, bet tad, piemēram, medicīna (polise) jāpērk pašam. Arī pensijas ASV nebūs tik lielas, lielākas pensijas jākrāj pašam (privātie pensiju fondi). Latvijā mēs arī cenšamies ieviest "Zviedrijas modeli", algas nodokļu pārdales sistēma ir līdzīga, bet sanāk tikai baranka ar tradicionālo caurumu. Tas tāpēc, ka nesaprotam, ka piens nerodas lielveikalā un kefīrs nerodas ledusskapī jeb to, ka sociālisms ir pārdales, ne turības vairošanas ekonomikas modelis. Ja ekonomika Latvijā būtu divreiz spēcīgāka, tad arī algas būtu divreiz lielākas, un pensijas tuvotos Zviedrijas līmenim.
Parasti sociālismam vajag līdz, maksimums, 100 gadiem, lai sagrautu pat bagātu valsti. Lielākoties pietiek ar 50 gadiem. Sociālisms ir kā pašsavelkoša cilpa, kurā šobrīd jau kādu laiku atrodas Eiropas Savienība. Inovācijās strauji atpaliekam, Eiropa deindustrializējas, apkārt skraida sirpis un āmurs liberālā daudzkrāsu kultūras bagātinātāja personā. Argentīnas prezidents Havjers Milejs šīgada Pasaules ekonomikas forumā aicināja rietumvalstis apstāties, neturpināt šo kolektīvisma ceļu. No trešās globāli turīgākās valsts Argentīna 100 gados nonākusi pārdales gala stadijā, sabrukumā, ļoti līdzīgi kā savulaik sabruka PSRS. Pārdalīt vairs nebija ko. Salīdzinājumam varam pavērot arī to, kā pamazām mirst industrializācijas flagmaņi Eiropā, jo tie jau arī sāka ar brašu koloniālo pagātni un sparīgu industrializāciju vēl tikai pirms 100 gadiem. Uzskatāms piemērs ir Francija, savulaik viens no Eiropas ekonomiskiem flagmaņiem, kas no labklājības valsts modeļa pamazām grimst sociālisma purvā. Tas notiek tāpēc, ka viņi apkrāmējuši biznesu un kapitāla pieaugumu ar nekonkurētspējīgiem nodokļiem. Notiek tas, ka kapitāls (kopā ar darbavietām) aizvācas, tas ir mobils, bet vietējā ekonomika sāk buksēt. Eiropā šobrīd populāra ir kapitāla un uzņēmumu migrācija uz to pašu ASV. Francijā strauji notiek deindustrializācija (ap 4% pēdējo 5 gadu laikā) un valsts finanses ir nonākušas strupceļā. Jau kādu laiku vairs nav iespējams izveidot valdību, jo sociālisti (pārdalītāji) un ekonomikas attīstītāji (kapitālisti) ir saķērušies sen pazīstamā šķiru cīņā.
Parazītiskas labbūtības variants
Labklājības valsts tātad ir viens variants, kas ir sasniedzams ar inovāciju formulu – izglītību, nacionālo kapitālu, privātīpašuma aizsardzību un stabilu nodokļu sistēmu. Tas būs manos 10 punktos zemāk, bet tiem, kuri nīst inovāciju formulai nepieciešamo, īpaši privātā kapitāla un nekrietno pretīgo saimniekotāju klātbūtni, piedāvāju parazītiskas labbūtības variantu. Tas būtu realizējams tieši Eiropas Savienībā, kas sirgst ar birokrātiju un regulējumu pārpilnību. Ja Latvija Eiropas impērijā nomainītu galvaspilsētu uz Rīgu, atkarojot šo statusu no vai nu Briseles, vai Strasbūras, tad jau pēc 3 mēnešiem Air Baltic pelnītu un sāktu atgriezt valstij ieguldītos līdzekļus, viesnīcas un kafejnīcas skaitītu čupām naudas, bet galvenais — ierēdņu algas dubultotos, ierēdņu skaits 50-kāršotos un to visu segtu citu Eiropas valstu iemaksas. Pāris gados pensijas varētu dubultot, uz 2050. gadu vajadzētu tiekties uz valsti bez uzņēmumiem. Tas faktiski būtu pirmais komunisms pasaulē. Izzustu ēnu ekonomika, jo Brisele pārskaitītu visu tikai oficiāli, varētu realizēt jebkuru ieceri, ceļot darba devēja sociālo nodokli no 23% uz 2000%, tādējādi nemazinot "algu uz rokas" – Eiropas Savienība maksātu.
Tagad nolaižamies uz zemes, un pastāstīšu, ko konkrēti jādara, ja nu birokrātiskā komunisma plāns neizdodas. Mūsu valsts var vairot turību tikai ar inovāciju modeli, cita nav, neko citu cilvēces vēsturē neatradīsiet. Nav izgudrots. Tātad – privātīpašums, konkurētspējīga vide tā vairošanai, dzelžaina aizsardzība un stabila nodokļu sistēma (prognozējama pārdales jeb atņemšanas sistēma).
10 punkti Latvijas turībai
1. Valsts finanšu stabilizācija
Pēdējos 10 gados mūsu valsts dzīvo uz parāda rēķina, aizņemamies 2 miljardus papildus nodokļu naudai 15 miljardu apmērā. Līdz šim tā nebija liela problēma, aizņēmumi nebija dārgi, un salīdzinoši nelieli, bet radīja turības pieauguma ilūziju līdzīgi kā "gāzi grīdā" kreditēšanas laikā. Tas, ar ko tas beidzās, ir likumsakarība un drīzumā sagaida arī Latviju kā valsti. Es par to brīdinu jau sen, tagad pirkstu sāk kratīt reitingu aģentūras – skatieties, ka neaizspēlejaties par tālu. Šobrīd tuvojamies krustcelēm — dažos gados sasniegsim robežu, aiz kuras parādu apkalpošana ieiet "ātro kredītu zonā", oficiālā valodā prognozējas izkrišana no tā sauktās "investīciju kategorijas", pāreja spekulatīvajā. Pēdējos gados procentu izmaksas divkāršojušās, nākamajos dažos vēl gandrīz divkāršosies. Pēc tam visticamāk sekos kredītreitinga pazemināšana un riskanto kategoriju procentu maksājumi lēcienveidīgi pieaugs. Jau tuvākajos gados mēs katru gadu zaudēsim gandrīz miljardu eiro (tas tuvu izglītības budžeta apjomam) tikai kredītu procentu maksāšanai vien. Ja neapstāsimies tagad, tad aizņemšanās spirāle ieies nekontrolējamā stadijā, tas paģērēs tālāku nodokļu celšanu, atlikušo valsts uzņēmumu privatizāciju — faktiski zaudēsim daļu valsts finansiālās suverenitātes, atdodot lemšanu kreditoru ziņā (mūsu valsts parādi ir pamatā saistības pret ārvalstīm, tiem Latvijas labklājība neinteresē).
Lai tas nenotiktu, izlēmīgi jārīkojas — bezdeficīta budžets sasniedzams 2 gados, nepalielinot valsts budžeta ikgadējos izdevumus. Kopējie izdevumi nav jāsamazina. Pēc tam Satversmē ieviešams budžeta deficīta aizliegums, kā tas ir Vācijā, izņemot ārkārtas gadījumus. Ekonomikas dižgari, kuri pēta sabiedriskās politikas līkločus jau pasen atzinuši – ja politiķiem ļauj pārtērēt, viņi vienmēr to darīs un nekad neapstāsies. Tā ir savtīga cilvēciska īpašība, kad amata noturēšanai tiek solīta naudas dalīšana un to vienmēr pamato ar populāriem un labiem nodomiem. Šie nodomi ir kā smuka mušmire, garda no skata un nobeidz ne tikai mušas. Kā teicis mūslaiku viens no izcilākajiem ekonomistiem Miltons Frīdmens – “ir ļoti patīkami solīt darīt labas lietas uz citu rēķina”. Tērēšanas ierobežojums nosakāms konstitūcijas, nevis politisku solījumu līmenī.
2. Nodokļu politika
Pirmais ir nodokļu politikas stabilitāte, prognozējamība. Tāda nav iespējama, ja aug valsts aizņemšanās un procentu maksājumi. Šobrīd to redzam Lielbritānijā, kuras premjerministrs vēl nesen solīja necelt nodokļus. Lielbritānija šobrīd piedzīvo finanšu destabilizāciju tikai tāpēc, ka valdība pēdējos gadus iet milzīgos deficītos. Tieši šobrīd premjers Kīts Stārmers tiek pazemots un izsmiets praktiski visās intervijās un medijos par to, ka ir melis, jo solīja nodokļu necelšanu. Viņam gan nav izvēles — valstī ar nekontrolētu pārtēriņu nodokļu celšana ir vienīgais iespējamais rezultāts. Savukārt jebkādām investīcijām, ja tādas sagaidām mūsu ekonomikā, nepieciešama stabilitāte 10-20 gadu perspektīvā. Tas ar strauji augošu valsts parādu nav iespējams pat teorētiski.
Nākamais – jānosaka un jāuztur zemi (salīdzinot ar citām valstīm) biznesa nodokļi. Kapitāla pieauguma nodoklis jāatgriež fiksētā 20% apmērā, pieļaujot zemākus (10%) nozarēs, kur vēlamies investīcijas. Piemēram, mājokļu būvniecība, renovācija vai ražojošie uzņēmumi, kuri nodrošina augsti apmaksātas darbavietas. Kā acuraugs jāsargā atliktā peļņas nodokļa režīms, kurš mums ir kopīgs ar Igauniju un pats modernākais pasaulē.
Mazā biznesa segmentā nodokļi vienkāršojami, radot ērtu mehānismu dažādu ienākumu aplikšanai ar fiksētu 10-15% likmi bez reģistrācijas par saimnieciskās darbības veicēju un bez atskaišu iesniegšanas (automātiska nodokļa iekasēšana darījuma kontā). Mazais bizness neienes un nekad neienesīs ievērojamus nodokļus – lai mājsaimniecības rosās, netraucēsim.
Turības nodoklim, konfiscējošiem mantojuma nodokļiem (progresīvie piedāvā atņemt gandrīz pusi), nekustamo īpašumu peļņas aplikšana ar paaugstinātiem, faktiski konfiscējošiem nodokļiem – kategorisks nē. Par tādu ieviešanu jāievieš kriminālatbildība (ja iespējams, tā tikai mana vēlme). Ja tu apkaro privāto kapitālu, dažādos veidos to drupinot – kapitāls aizvācas no valsts un tu likvidē iespēju audzēt turību. Tā nav izvēle, bet cēloņsakarība.
Nekustamā īpašuma nodokļi, pašvaldību ienākumu bāze, jāreformē kopā ar pašvaldību izlīdzināšanas mehānismu. No šiem avotiem saņemtie līdzekļi jāaizvieto ar uzņēmējdarbību stimulējošiem – piemēram, novirzot daļu no pievienotās vērtības nodokļa uz pašvaldību budžetu. Izlīdzināšanas mehānisms pakāpeniski jāpārveido ekonomiku stimulējošā atbalsta sistēmā – ja tavs reģions spēj radīt darbavietas, veiksmīgi saimniekot – tev pienākas vairāk. Jātiecas uz nulles nekustamā īpašuma nodokli pirmajam mājoklim – Latvijai jābūt izdevīgai vietai ne tikai biznesam, bet arī dzīvošanai pašiem cilvēkiem.
Es ļoti negatīvi skatos uz progresīvu nodokļu sistēmu kopumā. Tas ir finanšu analfabētisms. Ja tu vēlies, lai Latvijā attīstītos augsti apmaksātas darbavietas, tad neliec barjeras tādu veidošanai! Augstas algas nedrīkst aplikt ar progresīviem nodokļiem. Pirmkārt, tā mēs būsim pievilcīgāki Eiropas Savienības kontekstā, sekmēsim tādu darbavietu veidošanos pie mums! Otrkārt, no progresīviem nodokļiem neviena valsts neieņem jebcik jēdzīgu summu, kas kaut kā būtiski celtu budžeta finanšu kapacitāti. Augstas algas tāpat nodrošina augstākus budžeta ieņēmumus, jo algu nodokļus rēķina procentos no atalgojuma.
3. Izglītība un inovāciju kalve
Latvija tērē izglītībai aptuveni tikpat attiecībā pret IKP, cik Eiropas Savienībā, bet izglītība pamatskolas līmenī nenodrošina pat elementāru rēķināt prasmi. Izglītības sistēma Latvijā nav jāuzlabo, tā ir pilnībā un strauji reformējama no dogmatiskas "iezubrīšanas" tradīcijas un diplomu dalīšanas pēc iekalto zināšanu atrādīšanas testos. Latvijai kā mazai valstij ir potenciāls kļūt par izglītības flagmani visā pasaulē, strauji pārejot digitālajā pasaulē, izmantojot mākslīgā intelekta rīku potenciālu. Nāksies gan iesvīst – joma ir jauna, rekomendāciju, pareizo formulu vēl nav izdomājis neviens. Lūk, potenciāls mums būt vieniem no pasaules līderiem. Taču jau ar pieejamiem resursiem mēs varam strauji iespējot arī mazās skoliņas, izlīdzināt izglītības kvalitāti, kurās nav un nekad nebūs visu priekšmetu skolotāju. Modernizētā sistēmā skolotāji saglabātu savu lomu kā sava veida mentori, palīdzētu, ievadītu, tas nepieciešams īpaši jaunāko klašu bērniem.
Izglītības nozares reformai piesaistāmi cilvēki ar jaunuzņēmēju domāšanu jeb tā sauktie disruptors, dodot tādiem vislielāko lemšanas mandātu. Uzsvars jāliek uz inženierzinātnēm un profesionālo izglītību, kas pēc būtības ir līdzīgas – iemāca reālas, praktiski pielietojamas un lietderīgas prasmes. Realizācijas termiņš 2-3 gadi, ieviešot atbildības un pilnvaru hierarhiju personīgā līmenī. Kompetenču nekompetenču izglītības kūrētāji, kuri ieņēmuši Izglītības ministriju — padzenami. Vēlams ar vilka pasi.
Un vēl viena lieta, ne tikai par izglītību. Daži cilvēki izglītībā darāmo (redzēts kustībai “Bez partijām” iesūtītajos 10. punktos) skatās čubināšanas un valsts pienākumu palielināšanas formā. To, šo, trešo un piekto jānodrošina valstij. "Godīgi" būšot. Kā kurš ir jāčubina patīkamāk un taisnīgāk. Tādas idejas bauda sabiedrības popularitāti, bet no šīm idejām faktiski izriet izglītības sistēmas likvidēšanas priekšlikums – pārvērst izglītību par pansionātu. Atgādinu visiem – izglītības sistēmas primārais uzdevums ir iemācīt vismaz rēķināt pamatskolas līmenī. Ja to neliek par virsmērķi, tad pārsaucam par pansionātu un atdodam labklājības budžeta kompetencē.
4. Kapitāla pieejamība
Inovācijas rodas spontāni, tās nevar izplānot, tādas rodas jebkurā, arī mazā valstī — Igaunija kā piemērs (Skype, Wise, Bolt uc). Ap šādu ekosistēmu var izaugt eksportspējīga industrija pēc tās pašas pirms 200 gadiem atklātās labklājības celšanas sistēmas. Ne uzreiz – ieliec pamatus, pēc 5-10 gadiem tava valsts apskries citas bez liekas piepūles.
Vajadzīgs arī tā sauktais nacionālais kapitāls, kas bieži ir vietējais, bet inovācijas veicinošā un privātīpašumu sargājošā vidē labprāt atnāk arī no ārpuses piesaistītais. Lietuvā nacionālais kapitāls izveidojies ap Maxima fenomenu, faktiski pārņemot padomju laikā izveidotos saimnieciskos elementus, tos neizpārdodot pa daļām kā pirms 35 gadiem Latvijā. Latvijā nacionālā kapitāla faktiski nav un bez tāda vienīgā iespēja ir sēklas finansējumu ņemt no valstij pieejamiem resursiem. Tā tas darīts ne tikai Ķīnā, bet arī industrializējot virkni Eiropas valstu. Mans redzējums ir veidot attīstības fondu sistēmu no valsts kapitālsabiedrībās nopelnītiem līdzekļiem orientējoši 100 miljonu apmērā katru gadu un veidot kārtību, kā šie līdzekļi tiek iepludināti privātā sektora iniciatīvās. Labs piemērs ir Dienvidkorejas step-up modelis, līdzīgas konstrukcijas mēs atradīsim arī tepat Eiropā, piemēram, Itālijā. Šim varētu fokusētāk pārorientēt arī Eiropas fondu līdzekļus, kas izdevies Lietuvai, kur strauji attīstās biotehnoloģiju nozare. Universitātes uzņem ap 1300 studēt gribošos katru gadu, nozarē apgrozījums ir ap miljonu eiro uz katru strādājošo, kopējais nozares apgrozījums dažos gados izaudzis no 2 līdz 3 miljardiem un jau 2030.g. plānots, ka nozare ieņems būtisku lomu arī visas valsts IKP skrējienā uz augšu. Mana formula Latvijai ir līdzīga – izglītības sistēma, ievērojamu līdzekļu iepludināšana inovāciju sektoros, smilšu kastes veidošana ap mācību iestādēm, industriālie parki. Nekā jauna, tikai izlēmīgi jāpārņem veiksmīgākie piemēri no veiksmīgākām valstīm.
5. Privātīpašuma aizsardzība
Kādreiz mēdza teikt – droši kā Šveices bankā. Tā nav tukša runa, bet viens no spēcīgas valsts stūrakmeņiem. Valsts aizsargā pilsoņu īpašumu un tas sekmē ne tikai nacionālā kapitāla uzkrāšanu (neizbraukšanu citur), bet arī motivē citu valstu pilsoņus investēt tādā valstī. ASV veiksmes pamatā ir tas, ka privātīpašumu sargā konstitūcijas līmenī. ASV tikai tāpēc ir izveidojušies spēcīgākie kapitāla tirgi pasaulē, tur arī Eiropas valstis glabā valsts rezerves un privāto pensiju kapitāla lauvas tiesu. Turp masveidā pārvācas inovāciju flagmaņi no citām vietām, ieskaitot Eiropas Savienību. Inovācija bez kapitāla ir tikai tukša skaņa. Latvijas inovators aizbrauks realizēt savu ieceri citur, ja šeit uz vietas nebūs kapitāla tirgus un bez aizsardzības te tāds nevar būt.
Latvijā lielākais drauds ir tiesu sistēmā, kur strauji iesakņojas reversās atbildības sistēma. Tā paredz, ka līdzekļu konfiskācijai saistība ar noziegumu nav jāpierāda. Pietiek ar aizdomām un to, kā traktēs tevis iesniegtos paskaidrojumus par līdzekļu izcelsmi. Tā ir ļoti destruktīva pieeja, kas iedragā kapitāla drošību un veicina tā aizplūšanu uz drošākām jurisdikcijām. Virzība uz šādas sistēmas iesakņošanos izlēmīgi jāpārtrauc. Privātīpašuma aizsardzība kā pamatprincips nostiprināma Satversmes līmenī. Tas palīdzēs ne tikai pārtraukt tiesiskuma sistēmas degradāciju sociālistu rosinātās atņemšanas virzienā, bet bremzēs arī ieceres ieviest privātīpašumu drupinošus nodokļu veidus – turības nodokli, konfiscējošu mantojuma nodokli un tamlīdzīgi.
6. Sociālā sfēra
Sociālā sistēma Latvijā, līdzīgi kā Zviedrijā un faktiski visur Eiropā, pamatā balstās algu nodokļos. Mums tie ir 5 miljardi gadā jeb trešdaļa budžeta. Ļoti neliela summa pienāk klāt no iedzīvotāju ienākuma nodokļa. Zviedrijā ir spēcīga ekonomika jeb bizness, tas ir inovatorisks, attiecīgi eksportspējīgs, kas ir sinonīms augstai pievienotai vērtībai. Attiecīgi, tā daļa no algas, kas aiziet sociālai sistēmai, naudas izteiksmē ir krietni lielāka nekā pie mums. Nav tādas burvju nūjiņas izmainīt mūsu sociālo pakalpojumu kopbudžetu, izņemot tieši ekonomikas attīstību caur inovāciju mehānismu. Nekādi progresīvie nodokļi šo situāciju nevar izmainīt, tas ir ilgi popularizēts marksistu mīts. Matemātiskā realitāte ir tāda, ka, pat atņemot visu peļņu un visus īpašumus, mēs spētu nosegt tikai budžeta deficītu uz pāris gadiem. Tā tas ir gandrīz visur. Piemēram, atņemot visu visiem miljardieriem ASV, naudas pietiktu budžeta deficīta segšanai uz aptuveni trīs gadiem. Valstis, kuras pat neatņem visu, bet ievieš lielus turības nodokļus vai ceļ biznesa nodokļus, panāk tikai to, ka kapitāls emigrē, ekonomika panīkst un sociālā sfēra paliek nabadzīgāka.
Sociālā budžeta jeb algu socnodokļa (VSAOI) tēmā man ir padomā tikai viens būtisks un nepieciešams uzlabojums. Šobrīd sistēma ir diskriminējoša pret jaunāko paaudzi, mūsu vienīgo nākotni. Visi darbinieki šobrīd maksā trešdaļu algas socnodoklī, no tā aptuveni 15% aiziet privātā uzkrājumā katram strādājošam (II pensiju līmenis), bet pārējais aiziet tekošo maksājumu segšanai (pensijas, pabalsti). Mans priekšlikums ir pārbalansēt sistēmu, nezaudējot iemaksu kopējo apjomu tā, lai jaunākiem strādājošiem daļa, kas aiziet personīgajā uzkrājumā palielinātos (vēlams vismaz divas reizes), bet vecāka gadagājuma cilvēkiem samazinātos, varētu būt pat līdz nullei, ja pensija ir pavisam tuvu. Tas mazinātu diskrimināciju, kas izpaužas tā, ka jaunieši pēc šābrīža prognozes pensiju saņems daudz mazākā apmērā pret savu atalgojumu, kad tiks sasniegts pensijas vecums. Vecāki cilvēki tagad saņem aptuveni 40% no algas, jauniešiem pēc 30 gadiem prognozējas aptuveni divreiz mazāk. Tas nozīmē, ka arī viņu iemaksām tekošo vajadzību segšanai jābūt mazākām, bet uzkrājumam individuālā kontā – lielākam. Ar šo reformu mēs risinātu arī pensiju sistēmas ilgtspējas jautājumu, kas ir liela problēma viscaur Rietumu pasaulē. Es piedāvāju inovatīvu risinājumu, pie kura, domājams, agri vai vēlu nonāks arī citas valstis.
7. Enerģētika
Enerģētika ir ekonomikas attīstības viens no stūrakmeņiem. Dārga enerģija bremzē faktiski jebkuru saimniecisko rosību visā ekonomikas ķēdē un stipri ierobežo cilvēku maciņus, tajos paliekot mazāk līdzekļu citu ieceru realizēšanai. Tāpēc Latvenergo un valstij vai pašvaldībām piederošo siltumapgādes uzņēmumu politika jānosaka pēc kooperatīva principa. Ar mērķi nevis pelnīt naudā, bet atdot sabiedrībai labumu "graudā" – maksimāli lētā elektroenerģijā un siltumā. Elektroenerģijas tirgus ir mēroga tirgus, lielākie ražotāji ir tie efektīvākie, tik mazā valstī kā Latvijā nav optimāli iet uz decentralizētu tirgu, kas sastāv no daudziem maziem. Ja ir "viens liels" tad attiecīgi nav iespējama konkurence un nedarbosies brīva tirgus pamatprincips – konkurence. Šeit der tikai regulēts tirgus.
8. Eiropas fondi
Latvija pieejami aptuveni 1 miljards eirofondu naudas katru gadu. Pašreiz šos fondus apgūstam ļoti neefektīvi. Katrā plānošanas periodā, kas ir 7 gadi un tekošais beidzas 2027. gadā, pirmie divi aiziet MK "noteikumu izstrādē", pēc tam birokrātiskā naudas dalīšanā. Šis process jāpadara daudz dinamiskāks, noteikumiem jābūt sagatavotiem jau tad, kad fondi tiek apstiprināti un nedaudz pielāgojami pēc labojumiem.
Eiropas naudas nāk ar nosacījumiem un ne vienmēr tā ir jāņem, ja rada vairāk ļaunuma, nekā labuma. Aktuāla problēma ir zaļā kursa saistības – tās nav iespējams izpildīt pat teorētiski. Runa ir par 17% CO2 izmešu samazināšanu līdz 2030. gadam. Tas prasītu celt nodokļus par 20-30%, ko ir nereāli iekasēt, un tikpat nereāli ir apturēt lielāko daļu autoparka, ko faktiski paģēr šis plāns/saistības. Kas jādara? Jebkuri soļi turpināt paklausīgi pildīt šīs saistības jāpārtrauc. Tā kā nevaram vienkārši atcelt premjera Kariņa laikā uzņemtās saistības, tad risinājums ir iedarbināt visus juridiskos mehānismus procesa bremzēšanai, tostarp jāuzsāk pārrunas ar Eiropas Komisiju prasību samazināšanai līdz reāli izpildāmam līmenim. Būtu prātīgi bloķēties ar citām valstīm, jo ne mums vienīgajiem ir šāda problēma.
9. Valsts funkcijas
Valsts pamatfunkcijas ir ārējā drošība (armija), iekšējā drošība (policija), tiesu sistēma jeb tiesiskums (lai visi darbotos pēc vienotiem spēles noteikumiem). Tam klāt nāk nu jau tradicionālā sociālā nodrošinājuma sistēma, kur valsts ir administrators – paņem algu nodokļus un sadala pensionāriem un dažāda veida pabalstos. No šīs perspektīvas jāvērtē funkcijas, tās jāierobežo politiskā līmenī. Piemēram, es neredzu nevienu iemeslu piešķirt naudu dažādām nevalstiskām organizācijām, medijiem un dīvainiem veidojumiem. Piemēram, Sabiedrības integrācijas fonds daļu līdzekļu tērē pārtikas pakās trūkumā nonākušiem. Tas jādara sociālā budžeta ietvaros bez īpašas atsevišķas struktūras veidošanas. Budžeta dalīšana pabalstos un atbalstos dažādu "labu nodomu" finansēšanai ir jāpārtrauc, jo tā praktiski nekad nesniedz sabiedrisko labumu. Šo lietu ekonomisti ir sen izpētījuši, vismaz vienam (Buchanan) iedota Nobela prēmija ekonomikā par šo jautājumu. Kā teicis viens no ievērojamākiem mūslaiku ekonomistiem Miltons Frīdmens, subsīdijas nenovēršami nozīmē, ka nauda tiek pārdalīta nevis tiem, kuriem iet visgrūtāk, bet grupām, kuras saistītas ar kādu politspēku. Viņš to sauca par "dzelzs trijstūri" – birokrāti, politiķi un interešu grupas. Mēs to pazīstam kā politbiznesu un redzam ikdienā. Mediju naudas tiek novirzītas Jaunās Vienotības atbalstītājiem, klimata naudas cilvēkiem, kuri ražo salātu receptes un tamlīdzīgi – visvisādi dīvaini un acīmredzami sadārdzināti iepirkumi. Tā tas notiek praktiski visās valstīs, jo tāda ir cilvēka daba – to nevar izmanīt. Ir vienkārši jānosaka, ka tāda veida atbalstus valstij nav jānodrošina vispār, bet jānodarbojas ar valsts pamatfunkcijām, plus, jānodrošina atbalsts maznodrošinātiem un pensijas sociālā budžeta ietvaros.
Samazinot valsts funkcijas, automātiski samazināsies birokrātija, jo birokrātija ir jebkādas valsts pārvaldes pamata mehānisms. Mazāk funkciju, mazāk birokrātu — tik vienkārši.
10. Regulācijas
Jo mazāk regulāciju, jo lielāka rosības brīvība, jo spēcīgāka ekonomika. Latvijā ļoti ierasta prakse ir konstatēt kādu nejēdzību un uzreiz ar ieskrējienu ieviest kādu ierobežojumu, aizliegumu. Varbūt kādreiz tas kādu nejēdzību arī novērš, bet pamata izpausme ir birokrātijas izaugsme un brīvību ierobežošana vairumam. Rosinu no rītdienas ar skaidru galvu atnākt un katram ierēdnim dot vienu uzdevumu – ja likvidē kādu regulāciju – prēmija. Ja divas, tad divas prēmijas.
Lai visiem jaukas prēmijas un labklājība! Turpinājums sekos.
Guntars Vītols,
ekonomists, kustības “Bez partijām” līdzdibinātājs,
01.12.2025.
